Jauns un ekskluzīvs sociālais tīkls!

Beidzot, beidzot, beidzot.

Šie ir vārdi, kurus dzirdēju pirmos, šodien ierodoties ofisā. Un kāpēc gan, lai mani kolēģi runātu citādāk, ja jau vairāk kā 7 mēnešus lielākos laika resursus esam veltījuši jauna un inovatīva sociālā tīkla izveidei? Protams, ka prieks ir neviltots, lai gan izstrāde ir tikai puse no darba – vēl jāparūpējas par mārketinga aktivitātēm un citām svarīgām lietām. Āāāāāā, es pat parakstīt nespēju – cik priecīgs esmu. Nu ko, lai runā darbi – es iepazīstinu tevi ar lielāko dzīvnieku mīļiem, suņu saimniekiem (un ne tikai) paredzēto sociālo tīklu!

SPIED ŠEIT!

Telefonu izmantoju tikai zvanu veikšanai, ja

Neslēpšu, es bieži sapņoju par to, ka esmu rakstnieks. Uzrakstu kaut kādu sūdu, visiem baigi patīk, dāmas mīž biksēs no maniem skaistajiem epitetiem, bet man viss pohuj, jo ar piķi slauku savam sunim pakaļu. Es dzīvoju uz nosacīti vientuļas salas, kur esmu paņēmis līdz dažādus cilvēkus, kas man patīk. Visu laiku taisu dažādas ballītes, diezgan daudz žūpoju. Citreiz sadzēries aizeju ciemos pie kāda no salas biedriem, kurš man ir apnicis, nežēlīgi viņu piekauju un uztaisu viņa draudzenei bērnu.

Visi mani viesi dzīvo mazās bungalo tipa mājiņās, kuras ir veidotas uz aptuveni 10 metrus augstām bambusa stalažām. Reizi pa reizei, es uztaisu tādu ballīti, kur visiem obligāti jāpiedzeras. Kad visi ir atlūzuši, es aizeju pie kāda bungalo, kur dzīvo cilvēki, kas man ir apnikuši, un iezāģēju bambusa balstus. Kad mājiņas sabrūk, visi vaino mani. Es nosaucu viņus par meļiem un parādu savu peni.

Pēc tam kad man tur visi apniktu, es dotos atpakaļ uz mājām Londonā, kur visi mani gaidītu tā, kā vaļīga lauku meitene gaida savu sapņu princi. Es uztaisītu preses konferenci un pateiktu visiem, cik ļoti man viņi riebjas, bet visi tikai aiz laimes elsotu un uzskatītu mani par vēl dziļāku nekā agrāk. Kaut kad vēlāk es droši vien pakārtos.

Meža vaidi

Dziļā mežā, kur dzīvoja tikai baismīgi zvēri, atradās maza mājiņa. Tur dzīvoja jaunais mežcirtējs Andris, ar savu daiļo sievu Leldi. Abi viens otru ļoti mīlēja un tā rezultātā Lelde palika grūsna. Kad pienāca lielā diena, Andris bija spiests pieņemt dzemdības, kas, par spīti riebumam pret lielo asiņu un krēpu daudzumu, viņam izdevās lieliski. Kad Andris ieraudzīja sava pirmdzimtā seju, viņa ķermenis sastinga, un viņš nobirdināja prieka asaru. Pārgriezis nabassaiti, Andris satvēra mazuli savās ozoliem līdzīgajās rokās un caur asarām pateicās Dievam par šo dāvanu. Andris tā bija aizrāvies ar sava tikko dzimušā dēla apbrīnošanu, ka tā arī nepaspēja atvadīties no Leldes, pirms tā noasiņoja. Andris Leldes nāvi ļoti pārdzīvoja, un tajā vainoja dēlēnu, kam dusmu uzplūdā deva vārdu Anna.
Gadi gāja, taču tēva naids pret dēlu nemazinājās. Anna katru dienu tika barots ar mannā putru, kas viņam ļoti garšoja. Bet tēvs to nedarīja aiz mīlestības. Andris gribēja, lai rijot šo ķipīgo masu gan dēla ķermenis, gan smadzenes kļūst ar katru dienu arvien tumīgākas un tumīgākas. Tēva ļaunais plāns izdevās. Sasniedzot 20 gadu vecumu, Anna gan izmēros, gan prāta spējās līdzinājās atpalikušam ronim. Tā kā visus šos gadus tēvs pret viņu bija izturējies kā pret sievas slepkavu, Anna bija izaudzis par visai saltu, dzīvniekam līdzīgu personu.

Pagāja vēl pāris gadi. Andris jau bija laika saēsts un knapi spēja nocirst kādu koku. Viņa garā vārgais dēls, bija pašā spēku plaukumā, taču tēvs viņam cirvi neuzticēja. Neuzticēja tāpēc, ka dēls jau viņu vairākas reizes bija mēģinājis nogalināt. Gadiem ejot, tēva iekšējais naids bija radis pretjūtas no atpalikušā dēlēna puses, kura vājais prāts bija sapratis tēva rīcību un ģenerējis domu to nogalināt.

Kādu nakti Andris pamodās. Viņam bija savāda sajūta, it kā viņu kāds vērotu. Andris lēnām atvēra acis, un ieraudzīja pie savas gultas stāvam kailu dēlu ar stikla lausku rokās. Viņa roka stikla lausku bija satvērusi tik krampjaini, ka no tās pilēja asins pilītes. Annas acīs bija asaras. Viņa acīs tēvs saskatīja daudz jautājumus, uz kuriem arī pats bija meklējis atbildes. Bet atbilžu viņam nebija. Andris bija gatavs samaksāt par grēkiem, un doties uz elli. Viņš lēnām pagrieza vienu roku ar plaukstu uz aukšu, lēnām un nesasprindzinot savilka to dūrē un ieliecot to elkonī lēnām cēla gaisā. Kad roka bija izveidojusi 90 grādu leņķi, Andris samiedzot acis pacēla vidējo pirkstu. “Anna. Anna?” dēls caur šņukstiem apsūdzoši izdvesa un sāka kapāt tēva stiegraino miesu.

Kā pareizi lietot Google.com, neļauj tai maukai valdīt

Reizi ceturksnī mēs (8tanki autori) sanākam kopā, draudzīgi pasvilinam Jaunsudrabiņa grāmatas un secinām – vai sasniegti mērķi, kas bija noteikti šim blogam. Runa, protams, ir par apmeklējumu. Un vēl mēs maināmies ar sievām.

Mazliet privātuma

Āāā. nespēju neizmantot šo blogu kā iespēju, lai jums pastāstītu par to, cik priecīgs esmu uzzinājis LIELO jaunumu, piedzīvojot zīmīgu datumu! Proti, šodien aprit tieši 3 mēneši, kopš ar draudzeni uzzinājām burvīgo vēsti – mums būs mazais!!! :]