Neslēpšu, es bieži sapņoju par to, ka esmu rakstnieks. Uzrakstu kaut kādu sūdu, visiem baigi patīk, dāmas mīž biksēs no maniem skaistajiem epitetiem, bet man viss pohuj, jo ar piķi slauku savam sunim pakaļu. Es dzīvoju uz nosacīti vientuļas salas, kur esmu paņēmis līdz dažādus cilvēkus, kas man patīk. Visu laiku taisu dažādas ballītes, diezgan daudz žūpoju. Citreiz sadzēries aizeju ciemos pie kāda no salas biedriem, kurš man ir apnicis, nežēlīgi viņu piekauju un uztaisu viņa draudzenei bērnu.
Visi mani viesi dzīvo mazās bungalo tipa mājiņās, kuras ir veidotas uz aptuveni 10 metrus augstām bambusa stalažām. Reizi pa reizei, es uztaisu tādu ballīti, kur visiem obligāti jāpiedzeras. Kad visi ir atlūzuši, es aizeju pie kāda bungalo, kur dzīvo cilvēki, kas man ir apnikuši, un iezāģēju bambusa balstus. Kad mājiņas sabrūk, visi vaino mani. Es nosaucu viņus par meļiem un parādu savu peni.
Pēc tam kad man tur visi apniktu, es dotos atpakaļ uz mājām Londonā, kur visi mani gaidītu tā, kā vaļīga lauku meitene gaida savu sapņu princi. Es uztaisītu preses konferenci un pateiktu visiem, cik ļoti man viņi riebjas, bet visi tikai aiz laimes elsotu un uzskatītu mani par vēl dziļāku nekā agrāk. Kaut kad vēlāk es droši vien pakārtos.
